Latvijā

 

 Navigatoru dibinātājs Dausons Trotmans 1955. gadā runāja konferencē, kuru sponsorēja „Atgriežoties pie Bībeles” Radio Pārraides (Back to the Bible Broadcast). Viņa vēsts bija svaiga un asa, un tagad ir kļuvis skaidrs, ka „Dzimis, lai vairotos” tēma ir mūžīga. 1956. gada jūnijā Dausons Trotmans noslīka, mēģinot glābt kādu jaunu cilvēku, kurš neprata peldēt. Lasot Dausona Trotmana vēsti, mēs lūdzam tevi no jauna apņemties kļūt par garīgās ķēdes posmu savā valstī un pasaulē. Tu esi „dzimis, lai vairotos”.

Pirms dažiem gadiem es viesojos Edinburgā, Skotijā. Es stāvēju uz Haistrītas, tieši pils pakājē. Tur stāvot, es redzēju nākam kādu precētu pāri. Viņi stūma bērnu ratiņus. Viņi izskatījās ļoti laimīgi, bija labi ģērbušies un acīmredzot pārtikuši cilvēki. Es mēģināju notvert zīdaiņa skatienu, kad vecāki gāja garām. Redzot manu interesi, viņi apstājās un ļāva man aplūkot mazo, savas ģimenes sārtvaidzīti.

Kādu laiciņu es vēroju viņus aizejam un domāju par to, cik tas ir brīnišķīgi, ka Dievs ļauj vīrietim izraudzīties kādu sievieti, kas viņam šķiet visskaistākā un vismīļākā, un viņai izraudzīties viņu no visiem vīriešiem, kurus viņa jebkad ir pazinusi. Pēc tam viņi sāk dzīvot kopā. Un Dievs savā plānā dod viņiem augļošanās līdzekļus! Tas ir brīnišķīgi, ka mazs bērniņš var piedzimt viņu ģimenē un ka šim bērniņam var būt dažas tēva un dažas mātes rakstura īpašības, nedaudz no tēva un nedaudz no mātes ārējā izskata. Katrs no vecākiem šajā bērnā redz sava mīļotā atspulgu.
  Redzot šo bērniņu, es sāku ilgoties pēc saviem bērniem, kurus es ļoti mīlu un nebiju redzējis ilgāku laiku. Tā stāvot es ieraudzīju tuvojamies citus bērna ratiņus. Tie bija stipri nolietoti un ļodzīgi. Tēvs un māte acīmredzami bija trūcīgi. Viņi abi bija trūcīgi un vienkārši ģērbušies, bet izrādot savu interesi par viņu mazuli, viņi apstājās un ar tādu pašu lepnumu kā iepriekšējie vecāki ļāva man aplūkot savu mazo bērniņu - sārtvaidzi ar burvīgām ačelēm.
  Viņiem aizejot, es domāju: „Dievs šo trūcīgo vecāku mazulim ir devis visu, ko bija devis iepriekšējo vecāku mazulim. Bērniņa katrai rokai bija pieci mazi pirkstiņi, maza mutīte un divas actiņas. Pienācīgi aprūpētas, šīs mazās rociņas kādu dienu varētu kļūt par mākslinieka vai mūziķa rokām.”
  Pēc tam cita doma „iešāvās” man prātā: „Vai tas nav brīnišķīgi, ka Dievs neizraudzījās turīgos un izglītotos, sakot: „Jums drīkst būt bērni”, un neteica nabadzīgajiem un neizglītotajiem: „Jums nedrīkst būt bērni”. Katram cilvēkam uz zemes ir šī privilēģija. Dieva pirmā pavēle cilvēkam bija „augļojieties un vairojieties”. Cietiem vārdiem, cilvēkam bija jāatražo sava suga. Dievs neteica Ādamam un Ievai, mūsu pirmajiem vecākiem, ka viņiem jābūt garīgiem. Viņi jau bija radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Grēks pasaulē vēl nebija ienācis. Dievs vienkārši teica: „Vairojieties! Es gribu, lai jums līdzīgu būtu vairāk, būtu vairāk cilvēku pēc Mana tēla un līdzības”. 
 Protams, ka tēls tika izkropļots. Bet Ādamam un Ievai bija bērni. Viņi sāka vairoties. Tomēr pienāca brīdis, kad Dievam bija jāiznīcina lielākā cilvēku daļa. Viņš visu sāka no jauna ar astoņiem cilvēkiem. Vairāk nekā divi miljardi cilvēku, kas patlaban dzīvo uz zemes, radās no astoņiem cilvēkiem šķirstā, tāpēc, ka viņi bija auglīgi un vairojās.

 Šķēršļi    

Tikai dažas lietas var atturēt cilvēku no fiziskās vairošanās. Viena lieta ir, ja viņi nekad neapprecas. Ja viņi nav savienojušies, viņi nekad nenesīs augļus. Kristiešiem būtu jāaptver šī patiesība, attiecinot to uz garīgo vairošanos. Kad cilvēks kļūst par Dieva bērnu, viņam jāsaprot tas, ka viņam ir jādzīvo savienībā ar Jēzu Kristu, ja viņš gatavojas pievest Glābējam citus cilvēkus.
  Cits faktors, kas var kavēt vairošanos, ir slimība vai auglībai nepieciešamā ķermeņa locekļa trauma. Garīgā jomā grēks ir slimība, kas var kavēt kristieti pievest pazudušos Kristum.
  Brieduma trūkums arī var atturēt cilvēkus no bērnu iegūšanas. Dievs savā gudrībā rūpējas par to, lai maziem bērniem nebūtu bērnu. Mazam puisēnam vispirms ir pietiekami jānobriest, lai viņš būtu spējīgs nopelnīt iztiku. Un mazai meitenītei jākļūst pietiekami vecai, lai rūpētos par zīdaini.
  Visiem ir jāpiedzimst no jauna. Tā ir Dieva vēlēšanās. Dievs nekad nebija iecerējis, ka cilvēkam būtu vienkārši jādzīvo un jāmirst – jābūt staigājošam līķim, kurš jāgulda zemē. Lielākā daļa cilvēku zina, ka aiz kapa ir vēl kaut kas. Tāpēc ikvienam, kas ir dzimis Dieva ģimenē, ir kaut kas jādara, lai arī citi piedzīvotu jaunpiedzimšanu.
  Cilvēks piedzīvo jaunpiedzimšanu, kad pieņem Jēzu Kristu. „Cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem... kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” (Jāņa 1:12, 13) – jauna piedzimšana. Dieva plāns ir, ka šiem zīdaiņiem Kristū ir jāaug. Ir sagādāts viss nepieciešamais, lai viņi augtu un sasniegtu briedumu. Pēc tam viņiem ir jāvairojas – ne tikai bagātajiem vai izglītotajiem, bet visiem. Katram cilvēkam, kas ir dzimis Dieva ģimenē, ir jāvairojas.

 Garīgi zīdaiņi

Ja kristietis nepieved citus cilvēkus Kristum, kaut kas nav kārtībā. Iespējams, ka viņš joprojām ir zīdainis. Es nedomāju to, ka viņš nezina daudz par doktrīnu un nav guvis informāciju, klausoties labu sludināšanu. Es pazīstu daudzus kristiešus, kas var pamatot tūkstoš gadu viedokli (tulka piebilde: runa ir par Jāņa Atklāsmes grāmatu) un kas zina daudz par dispensācijām (cilvēces vēstures sadalījums periodos), taču joprojām ir nenobrieduši. Pāvils pazina tādus cilvēkus Korintā: „Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem (nobriedušiem), bet kā ar miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem...” (1. Korintiešiem 3:1)
  Tāpēc, ka viņi bija zīdaiņi, viņi bija nenobrieduši, nespējīgi vairoties garīgi. Cietiem vārdiem, viņi nevarēja palīdzēt citiem cilvēkiem piedzimt no jauna. Pāvils turpināja: „Es jums devu pienu un ne cietu barību. To jūs nevarējāt panest... jo jūs vēl esat miesīgi (zīdaiņi/bērni). Kamēr jūsu starpā ir naids un ķildas, vai tad neesat miesīgi.” 1.Korintiešiem 3:2,3). Es pazīstu daudzus draudzes locekļus, svētdienskolas skolotājus un sieviešu misionāru apvienības locekles, kas saka cita citai: „Vai esi dzirdējusi par to un to?” un tā izplata baumas. Tādi cilvēki izdara pretīgu lietu Dieva acīs. Cik tas ir šausmīgi, kad kristietis dzird kaut ko un izplata dzirdēto! Bībelē teikts: „Šīs sekojošās sešas lietas tas Kungs ienīst un septītā Viņam Viņa dusmu pilnai sirdij šķiet vislielākā negantība esam: ... melīga mēle.”(Salamana Pamācības 6:16,17). Ak, kristieši, kurus es pazīstu, kāpēc ļaujiet meliem ienākt jūsu dzīvē?!
  Tas, „kurš rada nesaskaņas brāļu starpā” (Salamana Pamācības 6:19) ir vēl viens. Viņš staigā kā zīdainis, un es ticu, ka tas ir viens no pamat iemesliem, kāpēc caur dažiem kristiešiem cilvēki nepiedzimst Dieva ģimenē. Viņi ir garīgi slimi. Kaut kas nav kārtībā. Viņu dzīvē ir garīga slimība. Viņi ir nenobrieduši. Viņi nav vienoti ar Kristu.
  Bet, kad starp jums un Dievu viss ir kārtībā, jūs varat būt par garīgu tēvu vai māti, neatkarīgi no tā, cik izglītoti vai neizglītoti jūs esat pēc apkārtējās sabiedrības uzskatiem. Un, starp citu, par tādiem jūs varat būt pat tad, ja esat vēl jauns savā ticībā uz Kristū.
  Mūsu birojā Kolorado Springsā strādā kāda jauna sieviete. Pirms pusotra gada viņa bija Lielbritānijas komunistiskās jaunatnes līgas locekle. Viņa dzirdēja Billiju Grēmu un uzņēma Kungu Jēzu Kristu. Drīz pēc tam Dievs izmantoja viņu un vēl dažas meitenes no viņas mākslas un drāmas skolas lai pievestu Kristum citas meitenes. Mēs apmācījām Patrīciju kopā ar vēl dažām meitenēm un viņas, savukārt, mācīja meitenes, kuras vēlāk pieņēma ticību Kristum. Dažas no šīm meitenēm ir pievedušas Kristum citas savas draudzenes un arī apmāca viņas. Tādējādi Patrīcija ir jau garīgā vecvecmāte, kaut gan viņai Kristū ir tikai gads un četri mēneši.
  Šādus piemērus mēs redzam visu laiku. Es pazīstu kādu jūrnieku, kas, Kristū būdams tikai četrus mēnešus vecs, bija vecvectēvs. Viņš bija pievedis Kristum dažus jūrniekus, kas, savukārt, pieveda Kristum citus. Un tie, savukārt, pieveda Kristum vēl citus jūrniekus. Un šis cilvēks bija tikai četrus mēnešus vecs kristietis.
  Kā tas notika? Dievs izmantoja šo jauno kristiešu dzīves tīro kanālu. Viņu dzīvei bija raksturīga pārpilnība un pirmā mīlestība uz Kristu. No viņu sirdīm neiznīcīgā Dieva Vārda sēkla tika iesēta citu cilvēku sirdī. Vārds iesakņojās. Ticība nāca no Dieva Vārda uzklausīšanas. Pateicoties ticībai uz Kungu Jēzu Kristu, viņi piedzīvoja jaunpiedzimšanu. Viņi vēroja šo kristiešu dzīves, kas pieveda viņus Kristum, un līdzdalīja ar viņiem šīs jaunās dzīves prieku, mieru un emocijas. Viņi vēlējās dalīties ar citiem savā priekā, lai arī citi to piedzīvotu.
  Esmu pārliecināts, ka katrā kristiešu auditorijā ir cilvēki, kuri ir bijuši kristieši jau piecus, desmit un divdesmit gadus, bet kuri nepazīst nevienu cilvēku, kas, pateicoties viņam, šodien dzīvo Jēzum Kristum. Es nerunāju par strādāšanu Kristus labā, bet par auglību Kristus labā. Kāds varētu teikt: „Es esmu izdalījis simts tūkstošus traktātu.” Tas ir labi, bet cik daudz avis  tu esi „ievedis aplokā”?
  Pirms kāda laika es runāju ar 29 misionāru kandidātiem. Viņi bija universitāšu, Bībeles skolu un semināru absolventi. Piecu dienu laikā, kā padomes loceklim, man bija saruna ar katru no viņiem, katram kandidātam veltot no pusstundas līdz stundai. Divi no maniem jautājumiem bija ļoti svarīgi. Pirmais attiecās uz viņu personīgo laiku vienatnē ar Dievu. Es viņiem jautāju: „Kā jūs raksturotu savu personīgo laiku vienatnē ar Dievu? Kā jūs pavadāt laiku ar Dievu? Vai esat pārliecināts, ka šo laiku pavadāt tā, kā Dievs to vēlas?”
  No šīs 29 cilvēku grupas, tikai viens cilvēks teica: „Es ticu, ka personīgo laiku vienatnē ar Dievu es pavadu kā nākas.” Pārējiem es jautāju: „Kāpēc jūsu personīgais laiks vienatnē ar Dievu nav tāds, kādam tam vajadzētu būt?”
  Parasti atbilde bija šāda:
 „Redziet es mācos šajā vasaras institūtā. Mums ir ļoti koncentrēts kurss. Gada darbu mēs veicam tikai desmit nedēļās. Mēs esam ļoti aizņemti. „Labi! Atcerēsimies laiku, kad tu biji koledžā. Vai tad tavs laiks vienatnē ar Dievu bija pilnvērtīgs?”
  „Ne gluži." Mēs apskatījām visu viņu dzīvi un atklājām, ka, kopš viņi iepazina savu Glābēju, viņiem nekad nav bijis labs laiks vienatnē ar Dievu. Tas bija viens no viņu neauglības iemesliem — trūka sadraudzības ar Kristu.
  Otrs mans jautājums bija šāds: „Tu dosies uz svešu zemi. Tu ceri, ka Dievs tevi izmantos, lai pievestu Kristum cilvēkus. Vai tā ir?”
  „Jā.”
  „Tu vēlies, lai viņi dzīvotu uzvaras pilnu dzīvi, vai ne tā? Tu nevēlies, lai viņi vienkārši pieņemtu lēmumu un pēc tam atgrieztos pasaulē, vai ne?”
  „Nē.”
  „Tad — vai drīkstu tev pajautāt vēl kaut ko? Cik daudz cilvēku tu pazīsti, kurus tu pievedi Kristum un kas tagad dzīvo Viņam?”
  Lielākajai daļai bija jāatzīst, ka viņi bija gatavi šķērsot okeānu un iemācīties svešu valodu, bet viņi vēl nebija pieveduši Kristum nevienu dvēseli, kas dzīvotu kopā ar Jēzu Kristu. Vairāki izteicās, ka viņi ir panākuši to, ka daudzi cilvēki iet uz baznīcu; citi teica, ka bija pierunājuši dažus cilvēkus „iziet priekšā”, kad atskanēja aicinājums.
  Es jautāju: „Vai tagad viņi dzīvo Kristum?” Viņu galvas „nodūrās”. Tad es turpināju: „Kā jūs varat cerēt, ka, šķērsojot okeānu un runājot svešā valodā ar cilvēkiem, kas pret jums izturēsies ar aizdomām, kuru dzīvesveids jums ir svešs, jūs spēsiet tur izdarīt to, ko vēl neesat izdarījuši šeit?”
  Šie jautājumi neattiecās tikai uz misionāriem vai misionāru kandidātiem. Tie attiecas uz visiem Dieva cilvēkiem. Katram viņa bērnam ir jāvairojas.
  Vai tu pavairo? Ja nē, tad kāpēc? Vai tāpēc, ka tev trūkst sadraudzība ar Kristu, tavu Kungu — cieša draudzība ar Viņu, kas ir lielā plāna daļa? Vai tāpēc, ka tavā dzīvē ir kāds nenožēlots grēks, kas ir apstādinājis tās tecējumu? Vai arī tāpēc, ka joprojām esi zīdainis? „Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca...” (Ebrejiem 5:12)

 Kā izaudzināt auglībai.

  Iemesls, kāpēc mēs nespējam izplatīt Evaņģēliju līdz pasaules malām, nav tas, ka Evaņģēlijs nav pietiekami spēcīgs.
  Pirms divdesmit trīs gadiem mēs uzaicinājām jaunpiedzimušu jūrnieku un pavadījām laiku kopā ar viņu, parādot, kā nest garīgus augļus pēc savas sugas. Tas prasīja laiku. Daudz laika. Tas nebija sasteigts divdesmit minūšu izaicinājums draudzes dievkalpojumā un ātrs „uz redzēšanos” ar aicinājumu atnākt nākamnedēļ. Mēs pavadījām laiku kopā. Mēs rūpējāmies par viņa problēmām un mācījām viņam ne tikai dzirdēt Dieva Vārdu un lasīt to, bet arī kā to studēt. Mēs mācījām viņam, kā piepildīt savas sirds bultu maksti ar Dieva Vārda bultām, lai Dieva Gars varētu paņemt bultu no viņa sirds, ielikt to viņa lūpu lokā un cauršaut kādu sirdi Kristus labā.
  Viņš runāja ar daudziem puišiem uz sava kuģa, bet neviens no viņiem nenodeva savu dzīvi Dievam pilnībā. Viņi gāja uz baznīcu, bet tiklīdz kaut kas bija jādara, viņi bēga. Pēc mēneša viņš atnāca pie manis un teica: „Dauson, es nevaru piedabūt nevienu no šī kuģa puišiem aptvert dvēseļu darba būtību.”
  Es viņam teicu: „Paklau, sāc lūgt Dievu, lai viņš tev dotu vienu cilvēku. Tev nebūs divi, kamēr tev nebūs viens. Lūdz, lai Dievs tev dotu cilvēku ar līdzīgu sirdi tavējai.”
  Viņš sāka lūgt Dievu. Kādu dienu viņš atnāca pie manis un teica: „Domāju, ka esmu viņu atradis.” Vēlāk viņš šo jauno puisi atveda pie manis. Pagāja trīs mēneši kopš es sāku strādāt ar viņu, un viņš atrada cilvēku ar līdzīgu sirdi. Šis pirmais jūrnieks nebija tāds cilvēks, kas jāmudina un jāapbalvo, lai viņš kaut ko darītu. Viņš mīlēja Kungu un vēlējās būt Dievam auglīgs, lai ko tas viņam maksātu. Viņš strādāja ar šo jauno zīdaini Kristū. Un abi šie puiši sāka augt un nest garīgos augļus. Uz šī kuģa 125 cilvēki iepazina Glābēju, pirms tas tika nogremdēts Pērl Hārborā (Pearl Harbor). Vīri no šī pirmā karakuģa šodien ir misionāri četros pasaules kontinentos. Tomēr bija nepieciešams kāds sākums. Sātana lielā viltība ir apturēt ko tamlīdzīgu, ja viņš to spēj, pirms tas ir sācies. Viņš apturēs arī tevi, ja tu viņam to ļausi.
  Ir kristieši, kuru dzīve ir kā „riņķa dancis”. Tomēr arī viņiem ir vēlēšanās kļūt par garīgiem vecākiem. Ņemsim tipisku piemēru. Tu satiec viņu no rīta, kad viņš dodas uz darbu, un jautā viņam:

  „Kāpēc tu dodies uz darbu?”

  „Man jāpelna nauda.”

  Tu vaicā: „Kam tu pelni naudu?”

  Viņš atbild: „Man jāpērk pārtika.”

  „Kāpēc tev jāpērk pārtika?”

  „Man ir jāēd, lai man būtu spēks iet uz darbu, lai varētu nopelnīt vēl .”

  „Kāpēc tu gribi vēl vairāk naudas?”

  „Man ir jāpērk māja vai jāmaksā īres nauda, lai man būtu vieta kur atpūsties. Tad es būšu gatavs strādāt, lai pelnītu vēl vairāk naudas.” Tā tas turpinās. Ir daudz kristiešu, kuri riņķo pa lielu apli. Bet tu turpini taujāt un vaicā: „Ko vēl tu dari?”
  „Es veltu laiku kalpošanai Kungam. Es sludinu šur un tur.” Bet aiz tā visa slēpjas viņa vēlēšanās kļūt par garīgu tēvu. Viņš lūdz Dievu, lai viņam tiktu dots cilvēks, kuru viņš varētu mācīt. Tas var prasīt 6 mēnešus. Tam nav jābūt tik ilgam laikam, bet varbūt viņam ir vajadzīgi 6 mēneši, lai sāktu uzņemt Dieva Vārdu un dot to citiem un pašam sagatavoties mācīt kādu cilvēku.
  Tātad šim pirmajam cilvēkam pēc 6 mēnešiem ir cits cilvēks. Turpmākajos 6 mēnešos katrs sāk apmācīt kādu citu. Pēc gada viņi ir četri. Iespējams, ka katrs no viņiem vada Bībeles nodarbības vai palīdz sludināšanā ārpus baznīcas, bet tai pašā laikā viņu ļoti interesē viņa cilvēks un kā viņam klājās. Tā nu pēc gada visi četri sanāk kopā un sarīko lūgšanu, un apņemas: „Neļausim nekam novirzīt mūs no ceļa. Stāstīsim Evaņģēliju daudziem cilvēkiem, bet pārbaudīsim vismaz vienu cilvēku un rūpēsimies par viņu.”
  Nākamajos sešos mēnešos katrs no četriem māca vienu cilvēku. Pēc pusotra gada viņi ir astoņi. Viņi sameklē citus un rīkojas līdzīgi. Pēc diviem gadiem viņi ir 16 cilvēki. Pēc trim gadiem viņi ir 64. Pēc pieciem gadiem viņi ir 1024. Pēc piecpadsmit ar pus gadiem viņi ir apmēram 2.147.500.000. Tik daudz pašlaik pasaulē ir cilvēku, kuri ir vecāki par trim gadiem.
  Bet pagaidiet! Pieņemsim, ka pēc sava pirmā cilvēka A palīdz B. B ir gatavs atrast savu cilvēku, un A sāk palīdzēt kādam citam. B novirzās no ceļa, pamet visu un neražo savu pirmo cilvēku. Pēc piecpadsmit ar pus gadiem jūs varat samazināt 2.147.500.000 līdz 1.073.750.000, tāpēc, ka Sātans padarīja B neauglīgu.
  Dievs apsolīja Ābrahāmam: „ ...no Īzāka tiks dēvēti tavi pēcnācēji.” (1.Mozus 21:12). Ābrahāmam savs dēls bija jāgaida ļoti ilgi. Dieva apsolījums padarīt Ābrahāmu par daudzu tautu tēvu bija atkarīgs no šī viena dēla Īzāka. Ja tur būtu bijis Hitlers un viņš būtu izraisījis Īzāka nāvi, kad Ābrahāma nazis bija pār to uz Morija kalna, Hitlers būtu nogalinājis visus jūdus vienā paņēmienā.
  Es ticu, ka tieši tādēļ Sātans visādi cenšas padarīt kristiešus aizņemtus, aizņemtus, aizņemtus, bet neražojošus.
  Vīri, kur ir tavs vīrietis? Sievas, kur ir tava sieviete? Kur ir cilvēks, kuru tu pievedi Kristum un kurš joprojām dzīvo ar Viņu?
  1.Ķēniņu 20. nodaļā ir stāsts par kādu cilvēku, kurš savam kalpam uzticēja gūstekni un pavēlēja to rūpīgi apsargāt. Bet, kamēr kalps bija aizņemts, gūsteknim izdevās aizbēgt.
  Mūsdienu lāsts ir tas, ka mēs esam pārāk aizņemti. Es nerunāju par aizņemtību pelnot sev iztiku. Es runāju par aizņemtību darot kristīgu darbu. Mums ir garīga aktivitāte ar niecīgu produktivitāti. Un produktivitāte rodas tā saucamā „pēcdarba” rezultātā.

 Specializēšanās pavairošanai.

  Pirms pieciem gadiem Billijs Grēms atnāca pie manis un teica: „Dauson, mēs vēlētos, lai Tu mums palīdzi ar pēcdarbu. Es esmu studējis ievērojamus evaņģēlistus un lielas atmodas, bet neredzu, ka tajās būtu bijusi pēcdarba programma. Mums tā ir vajadzīga. Mūsu ikmēneša kampaņās apmēram 6.000 cilvēku iznāk priekšā, lai izšķirtos pieņemt Kristu. Es jūtu, ka Tu varētu nākt mums palīgā ar to darbu, kuru tu esi paveicis.”
  Es teicu: „Billij, es nevaru veikt pēcdarbu ar 6.000 cilvēku. Es vienmēr strādāju ar indivīdiem un mazām grupām.”
  „Dauson,” viņš atbildēja, „visur, kur es dodos, es satieku Navigatorus. Es satiku viņus Vītonas skolā. Tagad viņi ir manā skolā. (Tad viņš bija Ziemeļrietumu skolu prezidents). Šeit slēpjas kāds noslēpums.”
  „Man vienkārši nav laika.” es teicu.
  Viņš mēģināja vēlreiz. Viņš lūdza mani trešo reizi un teica: „Dauson, es naktīs nevaru gulēt, domājot par to, kas notiek ar jaunajiem kristiešiem pēc evaņģelizācijas kampaņas.”
  Tajā brīdī es gatavojos doties uz Taivānu. Es teicu: „Kamēr es būšu tur es lūgšu Dievu par to, Billij.” Taivānā, staigājot gar smilšaino pludmali, es katru dienu divas vai trīs stundas veltīju lūgšanām, lūdzot: „Kungs, kā es to varu izdarīt? Es pat netieku galā ar to darbu, kuru Tu man esi devis. Kā es varu ziedot Billijam 6 mēnešus?” Bet Dievs manai sirdij nedeva mieru.
  Kāpēc Billijs lūdza man to darīt? Dienu pirms došanās uz Taivānu es viņam biju teicis: „Billij, Tev būs jāatrod kāds cits.”
  Uzliekot savas rokas man uz pleciem viņš teica: „Kur lai es meklēju šo citu? Kurš ir specializējies šajā lietā?” Es biju tajā specializējies.
  Cik daudz tas prasītu – izdzīt mūs no pašapmierinātības un aizsūtīt mājās, lai lūgtu: „Dievs dod man cilvēku, kuru es varu pievest Kristum, vai ļauj man paņemt jaunpiedzimušu, zīdaini Kristū un mēģināt mācīt viņu, lai viņš sāktu nest augļus!”
  Mēs esam tik ļoti pacilāti, redzot ļaužu masas aizpildām krēslus! Bet kur ir tavs cilvēks? Es labāk vēlētos vienu dzīvu „Izāku” nekā simts mirušu, neauglīgu vai nenobriedušu cilvēku.

 Pēcdarba sākšana

  Kādu dienu, pirms vairākiem gadiem, es braucu savā mazajā T modeļa Fordā un redzēju kādu puisi ejot pa ielu. Es apstājos un aicināju viņu iekāpt mašīnā. Kāpjot auto, viņš nolamājās un teica: „Ir tik grūti apstādināt kādu!” Man vienmēr sāp sirds, kad kāds cilvēks izmanto mana Dieva vārdu nevietā. Es iebāzu roku kabatā, izvilku traktātiņu un teicu: „Puis, izlasi to!”
  Viņš paskatījās uz mani un teica: „Vai es jūs neesmu redzējis kaut kur iepriekš?”
  Es cieši viņu uzlūkoju. Izskatījās, ka es viņu pazīstu. Mēs atklājām, ka pirms gada bijām satikušies uz šī paša ceļa. Toreiz viņš devās uz golfa laukumu, lai tur strādātu, kad es viņu uzņēmu savā auto. Viņš bija iekāpis auto un sācis tāpat ar vārdu „Ak, Dievs”. Toreiz es viņam iebildu par to, ka viņš šādi izmanto šo vārdu, un atvēris Jauno Derību, parādīju viņam ceļu uz glābšanu. Viņš bija pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju. Šķiroties es viņam biju iedevis vārdus no Filipiešiem 1:6: „Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” „Lai Dievs Tevi svētī dēls. Izlasi to,” es biju teicis un turpinājis savu ceļu.
  Pēc gada šajā puisī vairs nebija nekādas liecības par jaunpiedzimšanu, it kā viņš nekad nebūtu dzirdējis par Jēzu Kristu. 
  Manī bija liela dedzība pievest dvēseles Kristum, un tā bija mana lielākā vēlēšanās. Bet, kad satiku šo puisi, kurš devās uz golfa laukumu, otrreiz, es sāku uzmeklēt dažus no tiem, kurus biju pievērsis Kristum. Man jums jāsaka, ka man sāpēja sirds. Šķita, ka Filipiešiem 1:6 nedarbojas.
  Reiz kāds armēņu puisis ienāca manā kantorī un pastāstīja man par visām dvēselēm, kuras viņš bija pievedis Kristum. Viņš teica, ka viņi visi ir armēņi. Viņam līdzi bija saraksts, lai to pierādītu.
  Es jautāju: „Labi, ko šis cilvēks dara?”
  Viņš teica: „Viņam nemaz tik labi neiet. Viņš ir atkritis.”
  „Ko dara šis?” Mēs izskatījām visu sarakstu, un tur nebija neviena, kas dzīvotu uzvaras pilnu dzīvi.
  Es teicu: „Iedod man savu Bībeli.” Es atšķīru Filipiešiem, paliku zem 6. panta kartonu, izvilku no kabatas žileti un sāku vilkt to gar lapas malu. Viņš saķēra manu roku un jautāja: „Ko tu gribi darīt?”
  „Es gribu izgriezt šo pantu,” es atbildēju. „Tas nedarbojas.”
  Vai jūs zināt, kur bija problēma? Es visu laiku šo 6. pantu biju uzlūkojis neņemot vērā šīs Rakstu vietas kontekstu, - no 3.- 7. pantam. Pāvils neteica tikai: „Ļoti labi. Kungs kaut ko ir iesācis. Viņš to pabeigs.” Bet vai zināt, tieši to man saka cilvēki, kad pieved kādu dvēseli Kristum. Viņi saka: „Es viņu vienkārši uzticēju Dievam.” 
  Pieņemsim, ka es satieku kādu cilvēku, kuram ir liela ģimene, un jautāju viņam: „Kas rūpējas par taviem bērniem?”
  „Par manu ģimeni? Ak, es atstāju viņus tā Kunga ziņā.”
  Es nekavējoties šim cilvēkam sacītu: „Man priekš tevis ir kāds Bībeles pants: „Bet, ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir... ļaunāks par neticīgu.” (1.Timotejam 5:8).”
  Pāvils Efezas draudzes vadītājiem teica: „Tāpēc sargājiet... visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars Jūs iecēlis par sargiem (pārraugiem)...” ( Apustuļu darbi 20:28). Tu nevari Dievu iecelt par pārraugu. Viņš ieceļ tevi par pārraugu.”
  Mēs sākām pēcdarbu. Divus vai trīs gadus pirms Navigatoru darba sākuma, galvenais uzsvars mūsu darbā bija uzmeklēt un palīdzēt dažiem jaunajiem kristiešiem. Šajā laikā bija mazāk jaundzimušu dvēseļu, bet vairāk ar viņiem kopā pavadīta laika. Drīz es varēju teikt tāpat kā Pāvils filipiešiem: „Es pateicos savam Dievam ik reizes, kad vien jūs atceros, vienmēr katrā savā lūgšanā par jums visiem ar prieku aizlūgdams, par jūsu līdzdalību Evaņģēlijā no pirmās dienas līdz šim brīdim.” (Filipiešiem 1:3-5). Viņš strādāja ar saviem jaunajiem kristiešiem, katru dienu lūdzot Dievu par viņiem un esot sadraudzībā ar viņiem. Pēc tam viņš varēja teikt: „Es paļaujos uz to, ka Dievs, kas pie jums iesāka labo darbu, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Filipiešiem 1:6). Un septītais pants ar visu iepriekš minēto ir cieši saistīts: „Tā man klājas cerēt jūsu visu labā, jo es jūs nesu savā sirdī... ”
  Es biju aizmirsis, ka man vajag strādāt ar cilvēkiem, kurus biju pievedis Kristum. Bet tad es sāku ziedot savu laiku, lai viņiem palīdzētu. Lūk, kāpēc nedaudz vēlāk, kad tas pirmais jūrnieks atnāca pie manis, es saskatīju vērtību tiem trim mēnešiem, kurus pavadīju kopā ar viņu. Es viņā saskatīju Izāku. Izākam piedzima Jēkabs, un Jēkabam bija divpadsmit dēli, no kuriem radās visa tauta.

 Dieva darbs prasa laiku

  Jūs varat pievest dvēseli Kristum divdesmit minūšu līdz pāris stundu laikā. Bet, lai dabūtu viņu uz ceļa, kas ved uz briedumu, lai darītu viņu par uzvarētāju pār grēkiem un periodiskām problēmām, vajag no 20 nedēļām līdz pāris gadiem. Viņam ir jāiemācās pieņemt pareizus lēmumus. Viņš ir jābrīdina par dažādiem „ismiem” kas noteikti sagrābs viņu ar astoņkāja rokām, ievilks viņu sevī un novirzīs no ceļa.

  Bet, kad jūs dabūjat sev kādu cilvēku, jūs divkāršojat savu kalpošanu — patiesībā tas ir pat vairāk nekā jūsu kalpošanas divkāršošanās. Vai zināt kāpēc? Kad jūs apmācāt savu cilvēku, viņš redz, kā tas darāms, un viņš jūs atdarinās.
  Ja es būtu kādas draudzes mācītājs un man būtu diakoni vai vecaji, kas dievkalpojuma laikā palīdz savākt ziedojumus, un draudzē būtu koris, kas dzied, es teiktu: „Paldies Dievam par jūsu palīdzību! Jūs mums esat vajadzīgi. Slava Dievam par šīm papildus lietām, ko jūs darāt!" Bet es tomēr turpinātu neatkāpties no lielā darba — „Augļojieties un vairojieties!" Visas šīs pārējās lietas ir mazāk svarīgas nekā galvenais uzdevums — pievest Jēzum Kristum cilvēku un pēc tam palīdzēt viņam doties tālāk. 

  Kur ir tavs vīrietis? Kur ir tava sieviete? Vai tev tāds ir? Tu vari lūgt Dievu, lai Viņš tev kādu dotu. Pārbaudi savu sirdi! Pavaicā Dievam: „Vai es esmu garīgi neauglīgs? Ja esmu, tad kāpēc?”
  Neļaujiet zināšanu trūkumam aizšķērsot jums ceļu. Navigatoru darbības sākumā mēs mēdzām darīt tā: vienmēr, kad jūrnieki kopā ar mums vakariņoja, mielasta beigās, mēs lūdzām katru citēt vienu Bībeles pantu.
  Es sacīju apmēram tā: „Citējiet pantu, ko esat iegaumējis pēdējās 48 stundās, ja esat kādu iegaumējis. Ja ne, tad vienkārši citējiet mums kādu Bībeles pantu.” Kādu vakaru, kad mēs cits pēc cita pa apli citējām pantus, pienāca manas mazās trīsgadīgās meitiņas kārta. Blakus viņai sēdēja jauns jūrnieks, kas nedomāja, ka arī viņa varētu citēt kādu no Bībeles pantiem. Nedodams viņai iespēju citēt, viņš sāka. Viņa paskatījās uz viņu tā, it kā sacītu: „Es arī esmu cilvēks.” Pēc tam viņa savā, īpašā veidā citēja Jāņa 3:16: „Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu Viendzimušo Dēlu, lai ikviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.” Viņa īpaši uzsvēra vārdu „ikviens”, tāpēc, ka, pirmo reizi mācoties šo pantu, viņa nevarēja to izrunāt.
  Pēc vairākām dienām šis jūrnieks atnāca pie manis un teica: „Zini, es gribēju citēt to Rakstu pantu. Tas bija vienīgais pants, kuru es zināju. Bet es to tik labi nezināju līdz brīdim, kad mazā Rutija to citēja. Kad viņa pateica vārdu „ikviens”, es nodomāju, ‘tas nozīmē arī mani’. Atgriezies uz kuģa, es pieņēmu Jēzu par savu Kungu.” Tagad šis jauneklis ir misionārs Dienvidamerikā.
  Mans sievastēvs nepazina Kungu vēl vairākus gadus pēc mūsu laulībām. Arī šajā gadījumā Dievs izmantoja bērnus, lai aizsniegtu izsalkušu sirdi. Kad Rutijai bija trīs, bet Brūsam pieci gadi, viņi devās apciemot savu vectēvu un vecmāti. Vectēvs mēģināja panākt, lai viņi atkārto bērnu dzejolīšus. Viņš teica: „Marijai bija mazs jēriņš” un „Mazais puisēns Blū”. Bet bērni tikai skatījās uz viņu un jautāja: „Kas tas par mazo puisēnu Blū?” Vectēvs nodomāja, ka bērni sevišķi daudz nezina.
  Tad viņu māte teica: „Ir kas tāds, ko viņi zina. Brūs, nocitē Romiešiem 3:23!” Brūs to izdarīja. Pēc tam viņš jautāja: „Vai man nocitēt vēl kādu pantu, vectēv?”
 „Protams,” atbildēja vectēvs.
  Brūs sāka citēt Rakstu pantus, kopā kādus 15 pantus, un arī Ruta, tostarp, nocitēja kādu pantu. Vectēvam tas patika. Viņš aizveda bērnus pie kaimiņiem, tantēm un onkuļiem, lai parādītu, cik labi šie bērni zināja Rakstus. Pa to laiku Dieva Vārds darīja savu darbu. Drīz vien Svētais Gars caur mazuļu balsīm iesēja savu sēklu viņa sirdī. „No bērnu un zīdaiņu mutes Tu sev esi izveidojis pretspēku...” (Psalmi 8:3).
  Tie, kas iemanto cilvēku dvēseles Dieva Valstībai nav tādi, pateicoties tam, ko viņi zina, bet pateicoties Personai, ko viņi pazīst, — cik labi viņi pazīst šo Personu un cik ļoti viņi vēlas, lai citi Viņu iepazītu. 
  „Ak, bet man ir bail!” kāds teiks. Atceries: „Baidīšanās no ļaudīm noved pie pazušanas, bet, kas paļaujas uz to Kungu, tiek pasargāts.” (Salamana Pamācības 29:25). Nekas šajā pasaulē, izņemot grēku, brieduma trūkumu vai sadraudzības ar Kristu trūkumu, nevar nostādīt tevi tādā stāvoklī, kurā tu nevarētu pavairot. Turklāt, uz šīs pasaules nav nekas tāds, kas varētu atturēt jaunpiedzimušo no sadraudzības ar Kungu, ja viņam ir garīgs vecāks (tēvs vai māte), kas rūpējas par viņu un dod viņam garīgu barību, ko Dievs ir devis viņa normālai izaugsmei.
  Sekas paklausa saviem cēloņiem, pateicoties neizbēgamiem likumiem. Ja jūs sēsiet Dieva Vārda sēklu, jums būs rezultāti. Ne katra sirds uzņems Vārdu, bet dažas uzņems un notiks jaunpiedzimšana. Kad dzimst jauna dvēsele, rūpējieties par to tāpat, kā Pāvils rūpējās par jauniem kristiešiem. Pāvils ticēja pēcdarba nepieciešamībai. Viņš bija aizņemts evaņģēlists, bet viņš ziedoja laiku pēcdarbam. Jaunā Derība galvenokārt sastāv no Pāvila vēstulēm, kas bija viņa pēcdarbs jauno kristiešu audzināšanā un mācīšanā.
  Jēkabs arī tam ticēja: „Bet esiet Vārda darītāji un ne tikai klausītāji.” (Jēkaba 1:22). Pēteris tam ticēja: „Kārojiet kā tikko piedzimuši bērni pēc garīgā tīrā piena, ka jūs ar to augat.” (1.Pētera 2:2). Jānis tam ticēja: „Lielāka prieka man nav, kā kad dzirdu, ka mani bērni dzīvo patiesībā.” (3.Jāņa 4.). Pētera, Pāvila, Jēkaba un lielākā daļa Jāņa rakstītā ir barība jaunajiem kristiešiem.
  Pirmajā gadsimtā Evaņģēlijs izplatījās tā laika zināmajā pasaulē bez radio, televīzijas vai grāmatu palīdzības, tāpēc, ka viņi pavairoja cilvēkus, kuri arī kļuva par ražīgiem (auglīgiem). Bet šodien mums ir daudz „baznīcas solu sildītāju”. Tie ir ļaudis, kuri domā, ka viņi ir padarījuši savu daļu, ja viņi uzticīgi apmeklē baznīcu, ieliek lielas dāvanas ziedojumu šķīvī un panāk, ka cilvēki apmeklē baznīcu.

  Kur ir tavs māceklis? — Tavs vīrietis? Tava sieviete? Tavs puisis? Tava meitene?
  Mums visiem, neatkarīgi no mūsu vecuma, ir jāatlicina laiks Bībeles pantu iegaumēšanai.
  Kādā pieaugušo svētdien-skolas klasē 72 gadus veca sieviete un kāda cita 78 gadus veca kundze pabeidza Navigatoru Tematisko iegaumēšanas sistēmu. Pēc tam viņām bija ar ko dalīties.

  Piepildi savu sirdi ar šo dārgo Sēklu un tu piedzīvosi, kā Dievs tevi vada pie tiem, kurus tu vari pievest Kristum. Jau tagad daudzas sirdis ir gatavas Evaņģēlijam.