Latvijā

Pirmsākumi Latvijā.

Līdz ar PSRS sabrukumu un Latvijas neatkarības atgūšanu, Latvija atguva arī ticības brīvību un šajā laikā notika liela garīgā atmoda. Cilvēki beidzot varēja brīvi apmeklēt baznīcas un iegādāties Bībeles un citu garīgo literatūru, kura agrāk nebija pieejama.

Šajā laikā uz Latviju sāka plūst dažādu reliģisko mācību sludinātāji un misionāri. 50 gadu garīgā izolētība Kristus draudzi Latvijā bija novājinājusi gan fiziski (skaitliski), gan garīgi (nepieejamās kristīgās literatūras un citu resursu dēļ).

Pirmie Navigatoru kristīgās ģimenes pārstāvji kontaktus ar draudžu vadītājiem meklēja 80-tajos gados, dodoties „izlūkbraucienos” pa vairākām Padomju Savienības republikām. Viens no šādiem cilvēkiem bija Hans Šneiders, kas ar savu kundzi Helēnu tajā laikā dzīvoja un strādāja Austrijā.

Pirmie vadītāji, ar kuriem Hans Šneiders Latvijā tikās bija Luterāņu draudzes pārstāvji.

Tajā pat laikā arvien vairāk kļuva pieejama dažāda kristīgā literatūra un Bībeles studēšanas palīgmateriāli. Viens no šādiem materiāliem (toreiz vēl tikai angļu valodā, kas pa nodaļai tika tulkots uz katru Bībeles studiju nodarbību) bija „Sākums ar Kristu”, kurš tika izmantots kādā Baptistu draudzē. Tas bija Navigatoru organizācijas (par kuru tolaik neviens sīkāk nebija dzirdējis) izstrādāts materiāls – domāts, tā saucamajām, mazajām grupām. Drīz pēc tam kādu cilvēku rokās nonāca Leroja Eimsa grāmata “Aizmirstais mācekļu audzināšanas amats”, kurā autors izklāsta mācekļu audzināšanas principu un Navigatoru organizācijas aicinājumu.

Kādu dienu Lerojs Eims, šīs grāmatas autors, kurš dzīvoja ASV, satika Hansu Šneideru, kurš tobrīd tur viesojās. Lerojs Eims bija dzirdējis, ka Hans no Austrijas ceļo pa bijušās Padomju Savienības republikām, tai skaitā Latviju un Lerojs Hansam nodeva  kāda puiša (Ronalda Jēkabsona) adresi un tālruņa numuru, lai Hans Latvijā viņu uzmeklētu, jo Ronalds, pēc šīs grāmatas izlasīšanas, bija sācis “bombardēt” Navigatorus ar vēstulēm. Tā Dievs jau bija sagatavojis augsni, lai Kristus mācekļu audzināšanas aizmirstais princips tiktu atgādināts arī šajā zemē. Redzot Dieva vadību un sajūtot Viņa aicinājumu, Hans ar Helēnu pārcēlās uz dzīvi Latvijā, lai Jēzus Lielo Uzdevumu – darīt mācekļus – pildītu arī šajā pasaules daļā.

Te arī Šneideru pāris pulcināja ap sevi cilvēkus, kuri bija gatavi pieaugt savā garīgajā dzīvē. Pirmā grupiņa, kuru viņi izveidoja, viņu vārdiem sakot, bija viņu pamatdarbs Latvijā. Viss pārējais bija otršķirīgs. Tie bija seši viņu mācekļi, kuros viņi ieguldīja lielāko daļu no sava laika, uzmanības un mīlestības, iesaistoties viņu ikdienā. Tas bija daudz vairāk par gudrību, ko viņi varēja tiem mācīt, vairāk par Bībeles studēšanu reizi nedēļā. Viņi tiem bija kā garīgie vecāki, vārda tiešā nozīmē. Kāds no šiem cilvēkiem reiz izteicās, ka tāda veida attiecības kristiešu starpā viņš nekad agrāk nebija piedzīvojis, īpaši jau no garīgo vadītāju puses.

Hans ar Helēnu šeit Latvijā nodzīvoja aptuveni piecus gadus atstājot aiz sevis garīgi nobriedušus un iesakņojušos Kristus mācekļus, kuri ir spējīgi tālāk mācīt citus (2. Timotejam 2:2). Hansu Jēzus paņēma mūžībā 1998. gada februārī, bet Helēna atgriezās savā “pagaidu” dzimtenē ASV.

Hans Šneiders ir teicis: “Labāk ir simts stundas pavadīt kopā ar vienu cilvēku, nekā vienu stundu ar simts”.

Cik sēklu ir ābolā ? – 7, 8, 12 ...

Bet vai vari saskaitīt cik ābolu ir vienā sēklā ?! - tāds ir viena cilvēka potenciāls !