Latvijā

 Autors: Roberts Boids Mungers

Pāvils vēstulē Efeziešiem rakstīja: „Lai Viņš (Dievs) pēc savas godības bagātības dod stiprinājumu jūsu iekšējam cilvēkam caur savu Garu, tā ka Kristus caur ticību iemājo jūsu sirdīs un jūs iesakņojaties un nostiprināties mīlestībā... ” (Efeziešiem 3:16-17). Kāds cits to ir iztulkojis šādi: „Lai Kristus caur ticību apmestos jūsu sirdīs un būtu tur mājās.”
  Nav šaubu, ka visievērojamākā no kristīgām doktrīnām ir tā, ka Jēzus Kristus pats caur Svēto Garu var iemājot cilvēka sirdī. Kristus cilvēka sirdi var padarīt par savu mājokli. Jēzus teica saviem mācekļiem: „Kas mani mīl, tas manus vārdus turēs, un mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu” (Jāņa ev. 14:23). Mācekļiem bija grūti saprast, ko Jēzus teica. Vai tad bija iespējams, ka Jēzus burtiskā nozīmē iemājotu viņos?

Bibliotēka

  Pirmā bija darbistaba – bibliotēka. Sauksim to par mūsu prāta darbistabu. Manās mājās šī istaba ir ļoti maziņa, bet ar ļoti biezām sienām. Taču tā ir ļoti svarīga istaba. Var teikt, ka tā ir visas mājas kontroles istaba. Viņš ienāca tajā kopā ar mani un palūkojās uz grāmatām manā grāmatu skapī, žurnāliem uz galda un gleznām pie sienas. Sekojot Viņa skatienam, es sajutos neveikli. Dīvaini, ka es nekad nebiju saskatījis neko ļaunu tajā, kas bija šajā istabā. Taču tagad, kad Viņš skatījās uz visām šīm lietām, es biju apmulsis. Grāmatu skapī bija grāmatas, kuras Viņa svētajām acīm nebija jāredz. Gan skapī, gan uz galda bija tāda literatūra, kas kristietim nebija jālasa. Bet par gleznām pie sienas, t.i., par savu iztēli un domām man bija pavisam kauns.
  Es pagriezos pret Viņu un teicu: ‘’Kungs, es zinu, ka šai istabai ir nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Vai Tu man palīdzēsi pārveidot šo istabu par tādu, kādai tai ir jābūt, — lai es visas savas domas pakļautu Tev?”
  „Protams, „ Viņš atbildēja. „Es labprāt tev palīdzēšu. Tieši tāpēc esmu atnācis. Vispirms izmet ārā visas tās grāmatas, kas nav derīgas, šķīstas, labas vai patiesas! Tagad tukšajos grāmatu skapja plauktos izvieto Bībeles grāmatas. Aizpildi bibliotēku ar Svētajiem Rakstiem un pārdomā tos dienu un nakti. Kas attiecas uz šiem attēliem pie sienas, tad tev būs grūti kontrolēt savu fantāziju, bet, lūk, kas tev var palīdzēt!” Un Viņš man iedeva savu portretu dabiskā lielumā. „Pieliec to pie sava prāta sienas pašā istabas centrā”, Viņš teica. Es tā arī izdarīju. Es atklāju, ka vienmēr, kad manas domas vērsās pie Kristus, Viņa šķīstums un spēks lika nešķīstām iztēlēm atkāpties. Tā Kristus man palīdzēja nodot Viņam savas domas.
  Vai es drīkstu jums ko ieteikt? Ja jums ir grūti pašam pārveidot šo mazo prāta istabiņu, tad aizvediet turp Kristu. Aizpildiet to ar Dieva Vārdu, pārdomājiet to un vienmēr paturiet acu priekšā Kristu.

 Ēdamistaba

  No darbistabas mēs iegājām ēdamistabā, tieksmju un vēlmju istabā. Tā bija ļoti liela istaba un es tajā pavadīju daudz laika, cenzdamies apmierināt savas vēlmes. Es teicu Jēzum: „Šī ir ļoti plaša istaba, un es domāju, ka Tev patiks tie ēdieni, kādus mēs liekam galdā.”
  Viņš apsēdās ar mani pie galda un pajautāja: „Kas šodien būs pusdienās?” „Mani mīļākie ēdieni,” es atbildēju, „kečups, skābi kāposti, puravi, sīpoli un ķiploki.” Man garšoja visi tie pasaulīgie ēdieni. Es nesaskatīju nekā sevišķi ļauna nevienā no šiem ēdieniem kā tādiem, taču kristietim tā nebija īstā barība. Kad ēdiens tika pasniegts galdā, Viņš neko par to neteica. Tomēr es ievēroju, ka Viņš neko neēd. Nedaudz uztraucies es Viņam jautāju: „Glābēj, kāpēc Tu neko neēd? Kas par lietu?”
  Viņš man atbildēja: „Manu ēdienu tu nepazīsti. Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas mani sūtījis.” Viņš vēlreiz paskatījās uz mani un teica: „Ja tu vēlies barību, kas patiešām var tevi apmierināt, tad meklē Tēva gribu, nevis apmierini savas baudas, vēlmes un tieksmes. Centies iepriecināt Mani, un tad tu būsi apmierināts.” Turpat pie galda Viņš deva garšot Dieva gribas paklausības ēdienu. Cik tas bija gards! Nekur pasaulē nav tāda ēdiena! Tikai šis ēdiens spēj apmierināt, bet visi pārējie galu galā nespēj mūs apmierināt. 
  Ja Kristus ir jūsu sirdī, un es vēlos ticēt, ka ir, ko jūs Viņam pasniedzat un ko ēdat pats? Vai jūs dzīvojat, lai izpatiktu miesas iekārēm un dzīves lepnumam, t.i., egoistiski? Vai jūsu ēdiens būs darīt Dieva gribu?

 Viesistaba

  Pēc tam mēs iegājām viesistabā. Šī bija intīma un ērta istaba. Man tā patika. Tur bija kamīns, mīkstie krēsli, grāmatu skapis, dīvāns un klusa atmosfēra.
  Šķita, ka Viņam arī patika šeit. Viņš teica: „Šī patiešām ir jauka istaba. Nāksim biežāk uz šejieni. Tā ir nomaļa un klusa istaba. Šeit mēs varēsim būt kopā sadraudzībā.”
  Dabiski, ka es kā jauns kristietis par to biju sajūsmā. Es nevarēju izdomāt neko labāku, kā pavadīt ar Kristu dažas minūtes tuvā sadraudzībā.
  Viņš man apsolīja: „Es būšu šeit katru dienu agri no rīta. Satiecies šeit ar mani, un mēs katru dienu sāksim kopā.” Es katru rītu nācu pa kāpnēm lejup uz viesistabu, lai sastaptu Viņu. Jēzus paņēma no grāmatu skapja kādu Bībeles grāmatu, atvēra to, un mēs kopā to lasījām. Viņš man stāstīja par tās bagātībām un atklāja tās patiesības. Viņš sasildīja manu sirdi, atklājot savu mīlestību un žēlastību pret mani. Tās bija brīnišķīgas stundas, ko mēs pavadījām kopā. Mēs šo istabu nosaucām par „vientulības istabu”. Šajā laikā es parasti es parasti kopā ar Viņu pavadīju savu „kluso laiku”.
  Taču pamazām, daudzu pienākumu spiests, es sāku pavadīt kopā ar Viņu arvien mazāk laika. Es nezinu, kāpēc tas tā notika, bet domāju, ka es vienkārši biju pārāk aizņemts, lai pavadītu laiku kopā ar Kristu. Saprotiet, tas nebija tīšām. Tas vienkārši tā gadījās. Galu galā es ne tikai pavadīju arvien mazāk laika, bet šad un tad sāku izlaist pat veselas dienas. Tā tas notika universitātes eksāmenu laikā. Gadījās arī kādi citi neparedzēti notikumi, un tad es sāku izlaist pat divas un vairāk dienas pēc kārtas.
  Es atceros kādu rītu, kad es steigā joņoju pa kāpnēm lejup, lai ātrāk dotos prom. Steidzoties garām viesistabai, es ievēroju, ka durvis bija pusvirus. Palūkojoties iekšā, es ieraudzīju uguni kamīnā un Jēzu sēžot istabā. Pēkšņi samulsumā es nodomāju: „Viņš taču ir mans viesis! Es taču ieaicināju Viņu savā sirdī! Viņš šeit ir atnācis, kā manas mājas Kungs, bet es Viņu pat neievēroju.” Es pagriezos un iegāju viesistabā. Bēdīgs es Viņam teicu: „Kungs, piedod man. Vai Tu šeit biji visus šos rītus?”
  „Jā,” Viņš atbildēja, „es teicu, ka būšu šeit katru rītu, lai sastaptu tevi.” Man kļuva vēl vairāk kauns. Neraugoties uz manu neuzticību, Viņš palika uzticīgs. Es lūdzu viņam piedošanu un Viņš man labprāt piedeva. Viņš vienmēr ir gatavs piedot, ja mēs patiesi nožēlojam savus grēkus.
  Viņš teica: „Redzi, līdz šim tu kluso laiku, t.i., Bībeles studiju un lūgšanu esi uzskatījis par savas garīgās izaugsmes faktoru. Taču tu esi aizmirsis, ka šis laiks arī man daudz ko nozīmē. Atceries, ka es tevi mīlu. Es esmu dārgi par tevi samaksājis. Es vēlos būt sadraudzībā ar tevi. Tāpēc tagad vismaz manis dēļ pavadi šo laiku kopā ar mani. Lai arī ko tu vēlētos, atceries, ka es ilgojos pēc sadraudzības ar tevi.”
  Tas, ka Kristus vēlas būt sadraudzībā ar mani, ka Viņš mīl mani, ka Viņš vēlas, lai es būtu kopā ar Viņu, ka Viņš vēlas būt kopā ar mani, ka Viņš gaida mani, ir pārveidojis manu kluso laiku ar Dievu vairāk nekā jebkura cita patiesība. Nelieciet Kristum gaidīt vienatnē jūsu sirds viesistabā, bet atrodiet katru dienu laiku būt sadraudzībā ar Viņu, lasot Bībeli un lūdzot.

 Darbnīca

  Drīzumā Viņš man jautāja: „Vai tev mājās ir darbnīca?” Lejā sirds mājas pagrabā man bija darbmašīna un dažas ierīces, taču es lietoju tās visai reti. Dažreiz nogāju lejā un nedaudz pastrādāju, taču neizgatavoju neko būtisku vai noderīgu.
  Es novedu Viņu lejā uz darbnīcu.
  Viņš apskatījās manas darbmašīnas, talantus un spējas. Jēzus teica: „Šī ir pietiekami labi apgādāta darbnīca. Ko tu ar savu dzīvi izgatavo Dieva valstībai?” Viņš palūkojās uz vienu no divām lellītēm, kuras es biju izgatavojis. Paņēmis vienu no tām, Viņš to pastiepa uz manu pusi un jautāja: „Vai tas ir viss, ko tu izgatavo savā kristieša dzīvē?”
  „Kungs,” es atbildēju, „tas ir labākais, ko es spēju izgatavot. Es zinu, ka tas nav daudz. Un es patiešām vēlos darīt daudz vairāk. Taču galu galā man nav nekādu spēju vai spēka.”
  „Vai tu vēlies strādāt labāk?” Viņš jautāja.
  „Protams,” es atbildēju.
  „Labi. Dod Man tagad savas rokas. Atbrīvojies Manī un ļauj Manam Garam strādāt caur sevi. Es zinu, ka tev trūkst prasmes un tu esi neveikls, bet Gars ir īsts Meistars. Ja Viņš kontrolēs tavas rokas un sirdi, Viņš strādās caur tevi.” Tad Viņš nostājās man aiz muguras, uz manām rokām uzlika Savas lielās un stiprās rokas un, vadot darbarīkus ar saviem izveicīgajiem pirkstiem, Viņš sāka strādāt caur mani.
  Man vēl ir tik daudz jāmācās! Es vēl joprojām neesmu pilnībā apmierināts ar savu darbu. Taču es zinu, ka visu, ko esmu darījis Dievam, esmu darījis caur Viņa stiprajām rokām un Viņa Gara spēku, kas ir manī.
  Nekrītiet izmisumā, ja jūs nespējat Dievam tik daudz darīt. Jūsu prasme nav galvenais nosacījums. Kristus ir tas, kas vada jūsu pirkstus un uz ko jūs paļaujaties. Nododiet Viņam savus talantus un dāvanas, un Viņš ar tiem paveiks daudz ko tādu, kas jūs pārsteigs.

 Spēļu istaba

  Atceros, ka Jēzus reiz jautāja par spēļu istabu. Es cerēju, ka Viņš man nejautās par to. Tajā bija noteiktas draudzības, aktivitātes un izpriecas, kuras es gribēju paturēt sev. Es neuzskatīju, ka Kristum tās patiktu vai ka Viņš tās atzinīgi novērtētu. Tāpēc es izvairījos no atbildes.
  Kādu vakaru es devos prom, lai pievienotos dažiem draugiem (tajā laikā es mācījos koledžā). Kad biju gatavs kāpt pāri slieksnim, Jēzus apturēja mani ar acu uzmetienu. „Vai tu kaut kur dodies?”
  „Jā,” es atbildēju.
  „Labi”, Viņš teica, „es labprāt ietu tev līdz.”
  „Ak,” es neveikli atbildēju, „es nedomāju, ka Tu patiešām vēlētos doties mums līdz. Rīt gan iesim kopā. Rītvakar mēs iesim uz lūgšanu sapulci, bet šovakar man ir norunāta cita tikšanās.”
  „Tas nekas.” Viņš teica. „Kad es apmetos tavā mājā, es domāju, ka mēs visu darīsim kopā. Mēs sarunājām, ka būsim partneri. Es gribu, lai tu zinātu, ka es vēlos iet tev līdz.”
  „Labi,” es teicu, „mēs aiziesim kaut kur kopā rītvakar.”
  Bet tovakar es pavadīju vairākas nožēlojamas stundas. Es jutos ļoti nelaimīgs. Kas es par draugu biju Kristum, ja apzināti izslēdzu Viņu no savu draugu kompānijas un darīju lietas, kas Viņam nepatika. Kad atgriezos vakarā mājās, es ieraudzīju, ka Viņa istabā deg gaisma. Es devos augšā uz Viņa istabu, lai parunātu ar Viņu. Es teicu: „Kungs, es esmu saņēmis mācību. Bez Tevis es nevaru labi pavadīt laiku. No šī brīža mēs darīsim visu kopā.”
  Pēc tam mēs iegājām spēļu istabā un Viņš pārveidoja to. Viņš ienesa manā dzīvē patiesu prieku, laimi, gandarījumu un draudzību. Kopš tā laika mājās ir vienmēr skanējuši smiekli un mūzika.

 Pieliekamais

  Vēl ir palikusi tikai viena lieta, par ko jums vēlētos pastāstīt. Kādu dienu Kristus gaidīja mani pie durvīm. Viņš skatījās uz mani ļoti pētoši. Kad ienācu mājā, Viņš man sacīja: „Es jūtu kaut kādu dīvainu smaku. Mājās ir kaut kas beigts. Tas ir kaut kur augšā. Un man šķiet, ka tas ir pieliekamajā.” Tiklīdz Viņš teica šos vārdus, es sapratu, par ko Viņš runāja. Jā, mājas kāpņu laukumā bija neliels pieliekamais skapis. Tas bija apmēram viena kvadrātmetra lielumā. Tajā aiz atslēgas es glabāju pāris personīgas lietas. Es negribēju, lai Kristus tās redzētu. Es zināju, ka tās bija beigtas un pūstošas lietas. Un tomēr es tās mīlēju. Es tik ļoti tās gribēju paturēt sev, ka baidījos atzīt to, ka tās tur patiešām bija. Mēs devāmies augšā pa kāpnēm un, jo augstāk mēs kāpām, jo smaka kļuva stiprāka. Viņš norādīja uz durvīm un teica: „Tas ir tur! Tas ir kaut kas beigts!”
  Es kļuvu dusmīgs. Tikai tā es varu noraksturot savu toreizējo stāvokli. Es taču biju atļāvis Viņam brīvi iet bibliotēkā, ēdamistabā, viesistabā un darbnīcā! Un tagad Viņš gribēja tikt iekšā šajā 60x120 cm lielajā pieliekamajā.! Es sevī nodomāju: „Tas ir par daudz. Es Viņam atslēgu nedošu.”
  Izlasījis manas domas, Viņš teica: „Ja tu domā, ka es palikšu šeit otrajā stāvā un pacietīšu šo smaku, tu stipri kļūdies. Es pārcelšu savu gultu uz verandu. Es netaisos samierināties ar to.” Un es redzēju, ka Viņš devās lejup pa kāpnēm.
  Ja esat iepazinis un iemīlējis Kristu, tad visļaunākais, kas var notikt ir sajust to, ka jūs zaudējat Viņa draudzību. Man bija jāpadodas. „Es iedošu Tev atslēgu,” es skumji teicu, „tikai Tev pašam būs jāatslēdz durvis un jāiztīra šis pieliekamais. Man pašam tas nav pa spēkiem.”
  „Es zinu.” Viņš teica. „Es zinu, ka tas nav tavos spēkos. Vienkārši iedod man atslēgu. Pilnvaro mani parūpēties par šo pieliekamo, un es visu izdarīšu pats.” Ar trīcošiem pirkstiem es pasniedzu Viņam atslēgu. Viņš to paņēma, aizgāja līdz durvīm, atslēdza tās, iegāja pieliekamajā, izvilka visas pūstošās lietas un izmeta tās ārā. Pēc tam Viņš iztīrīja, nokrāsoja un salaboja to – un visu to Viņš izdarīja vienā brīdī. Ak, kas tā bija par uzvaru, un kāda brīvība – tikt vaļā no šīs beigtās lietas manā dzīvē!

 Īpašuma tiesību nodošana

  Man prātā ienāca kāda doma. Es domāju: „Kristus dēļ es esmu centies savu māju uzturēt tīru. Es sāku tīrīt vienu istabu un vēl neesmu pabeidzis to iztīrīt, kad cita jau kļūst netīra. Kad sāku tīrīt otru istabu, pirmā istaba atkal kļūst putekļu pilna. Es esmu pārāk noguris, cenšoties saglabāt tīru sirdi un paklausīgu dzīvi. Tas vairs nav manos spēkos.” Tāpēc es uzdrošinājos Viņam jautāt: „Kungs, vai tas ir iespējams, ka Tu uzņemtos atbildību par visu māju un darbotos tajā kopā ar mani un priekš manis – gluži tāpat, kā Tu parūpējies par pieliekamo? Vai Tu uzņemsies atbildību uzturēt manu sirdi un dzīvi tādu, kādai tai jābūt?”
  Es redzēju, ka Viņa seja iemirdzējās, kad Viņš atbildēja: „Protams, tieši to es arī nācu darīt. Tu nevari kļūt par uzvarošu kristieti saviem spēkiem. Tas nemaz nav iespējams. Ļauj man to izdarīt caur tevi un priekš tevis. Tikai tā tas ir iespējams. Bet,” Viņš lēnām turpināja, „es neesmu mājas īpašnieks. Es esmu tikai viesis. Man nav tiesību rīkoties, jo šis īpašums nav mans.”
  Pēc minūtes es sapratu, ko Viņš man teica un, nokritis uz ceļiem, es teicu: „Kungs, Tu visu šo laiku biji viesis, bet es – namatēvs. No šī brīža es kļūstu par kalpu. Un Tu būsi KUNGS.” Cik ātri vien spēju, es skrēju pie seifa un izņēmu ārā īpašuma tiesību dokumentu, kurā bija ierakstītas mājas mantas, apsaimniekošanas pienākumi, atrašanās vieta un stāvoklis.
  Tad es atgriezos pie Kristus un dedzīgi pārrakstīju īpašuma tiesības uz Viņa vārdu uz mūžīgiem laikiem. „Lūdzu, ņem. Šeit ir viss, kas es esmu. Tas viss tagad pieder Tev uz mūžīgiem laikiem. Tagad Tu pārvaldi māju. Es palikšu ar Tevi tikai kā kalps un draugs.”
  Tajā dienā Viņš pārņēma manu dzīvi. Un es varu jums apliecināt, ka nav labāka veida, kā dzīvot kristīgu dzīvi. Viņš zina, kā to uzturēt labā stāvoklī. Tāpēc pār dvēseli nolaižas dziļš miers. Lai Kristus apmetas un ir mājās arī jūsu sirdī — kā Kungs pār visu.